Pašā sākumā – definīcijas. Miega trūkums nav bezmiegs. Ja Tev nācies negulēt vienu-otru nakts, tāpēc kā dedlaini deg un līdz ar to arī dibens, tad šis stāsts nemaz nav par bezmiegu. Tāpēc ka, ja ļaut Tev apgulties un nodrošināt visus apstākļus labam miegam, tad visdrīzāk miedziņš arī nāks.

Bezmiegs – tā ir neiespēja aizmigt, neskatoties uz visiem apstākļiem. Cilvēki, kas cieš no bezmiega, var veltīt 7-9 stundas diennaktī, lai aizmigtu. Bet nekas nesanāk. Viņi vai nu vispār nevar aizmigt, vai nu arī aizmieg uz īsu brīdi, kad jau atnāk rīts. Cits variants – viņiem nav problēmu ar aizmigšanu, bet viņi ātri pamodās un pēc tam nekādi nevar atgriezties Morfeja valstībā.

Kā lai saprot, ka Tev tik tiešām ir nopietnas problēmas ar miegu:

Abos gadījumos cilvēki nevar apstādināt mainīgu, trauksmainu, haotisku domu plūsmu. Smadzeņu aktivitāte turpinās, tāpēc stāvoklis nevar pārslēgties miega un atpūtas režīmā. Turklāt, uzvilktas smadzenes sāk paaugstināt kortizola līmeni  - stresa hormona līmeni, kā arī “radiniecisku” ķīmisku vielu – adrenalīna un noradrenalīna līmeni. Šie hormoni palielina sirds saraušanās biežumu, kas traucē pāriet miegainā stāvoklī.

Ja Tu atpazini sevi un savu situāciju, tad, iespējams, jau esi izmēģinājis daudz ko. Gan kumelīšu tēju, gan miegazāles, gan “vienkārši nomierināties”. Protams, paradās jautājums: ko bēgt? Ir vismaz divi varianti: atrast ārstu-somnologu vai psihiatru. Abi divi speciālisti nesāks “barot” ar miegazālēm, jo saprot, ka tās nedod ilgtermiņa efektu, izraisa atkarību, bet organisms vispār izstrādā pret tām rezistenci.

Visticamāk, hroniska bezmiega gadījumā nesanāks iztikt bez medikamentozās ārstēšanas un, iespējams, ka arī bez psihoterapijas. Bet labāk tā, nekā mēnešiem ilgi gulēt, kā zīdainis, – kas nozīmē pamosties šausmās ik pēc pusstundas vai negulēt nemaz.